Vai drīkst strīdēties bērna klātbūtnē un vai tas ir slikti? Pētījumi liecina, ka pieaugušo nesaskaņas bērna psihi var ietekmēt dažādi: ja ķildojas bērnam tuvi cilvēki un konflikts netiek atrisināts (paliek emocionāla spriedze), tā viņam ir liela psihiska trauma. Turpretī, ja strīdu atrisina, nekādas traumas nav, stāsta psihoterapeite Anita Plūme.

Ķildoties var dažādi: temperamentīgi kliedzot un plēšot traukus vai relatīvi rāmi – starpības nav. Pētnieki ņēmuši talkā pat aktierspēli, proti, aktieris un bērna māte sarīko scēnu. Ja konflikts netiek risināts, mazais ļoti uztraucas un rīkojas atkarā no vecuma un sev tipiskas reakcijas – viens metas pa vidu, otrs sāk raudāt, cits velk māti prom utt. Toties, ja strīds rit savu gaitu un tiek atrisināts, 85% bērnu tam nepievērš gandrīz nekādu uzmanību. Bērns nesaprot konflikta būtību, viņš uztver tikai jūtu un tā saucamo afektīvo reakciju apmaiņu starp cilvēkiem. Tas ir emocionāls process, kas saistīts ar noteiktu enerģijas plūsmu ķermenī, un īpaši to jūt mazulis. Pieaugušie enerģijas faktoru nereti ignorē un cenšas tam nepievērst uzmanību, vairāk sekojot vārdu apmaiņai, taču emocijas tik un tā ņem virsroku par konflikta saturu. Piemēram, strīds notiek par aizmirstu svētku dienu un nesaņemtu apsveikumu. Strīda būtība ir skaidra, bet strīda emocionālā nozīme ir aizvainojums un sajūta, ka mani nemīl un aizmirst. Nav grūti iedomāties – ja neseko nožēla par aizmirsto dāvanu, aizvainojums ņems virsroku par prasību atcerēties apsveikt, sāksies apvainojumi. Bērns strīda būtību neuztver, viņš seko tikai emocionālajam procesam, vecāku jūtu svārstībām no viegla aizkaitinājuma līdz aizvainojumam un stiprām dusmām.

Vai tiešām jūs nestrīdaties?

Daži pāri apgalvo, ka viņiem nav nesaskaņu, taču tas nebūt neliecina par ideālām partnerattiecībām – drīzāk pat otrādi. Vieni neķildojas, aizbildinādamies, ka trūkst enerģijas. Otri pret notikumiem un lietām izturas tik filozofiski, ka strīdus uzskata par tukšu laika tērēšanu. Trešiem savukārt ir vienalga, kas ap viņiem notiek... Ceturtie neuzdrošinās konfliktēt, jo baidās no savām vai citu cilvēku dusmām.

Attiecības bez strīdiem neliecina par labu saskaņu!

Ļoti maldīgs ir priekšstats, ka labās attiecībās iztiek bez nesaskaņām. Ja pāris nekad nestrīdas, tas nozīmē, ka ir dziļa depresija, nogurums vai arī diezgan liela vienaldzība. Pat vislabākajās attiecībās vienmēr kaut kas gadās. Dažreiz ķildu it kā nav, tomēr dusmas pastāv. Mūs sanikno kāds notikums vai partnera rīcība, bet tā vietā, lai strīdā noskaidrotu patiesību, mēs paturam dusmas sevī. Piemēram, nespēdami otram paust savu neapmierinātību, mēģinām viņam atdarīt ar to pašu vai nereaģējam vispār. To sauc par pasīvu agresiju, kas rada iekšēju spriedzi un atņem brīvību. Bērns uztver un jūt šīs aizturētās dusmas un spriedzi. Tas nozīmē, ka vide var kļūt traumatiska 24 stundas dienā. Daudzi pāri neprot strīdēties. Viņi uzskata, ka strīda izpausme ir kliegšana, kas beidzas ar trauku dauzīšanu vai durvju aizciršanu, vai kaut ko gluži iracionālu. Ir cilvēki, kuri izvēlas klusēšanas taktiku, kas ilgst atkarībā no pacietības. Ja šāda metode tiek izmantota pret bērnu, tad gandrīz labāk būtu viņu iedunkāt (kaut gan pēriens un iedunkāšana atstāj ļoti smagas sekas uz mazā cilvēka paštēla veidošanos). Klusēšanas izraisītais emocionālais stress pielīdzināms spīdzināšanai. Mātes vai tēva klusēšana rada iespaidu, ka bērns ir pamests un nemīlēts. Protams, vecāki nav vainīgi, ka izvēlējušies klusēšanu, bet viņi neiedomājas, cik ļoti traumē bērnu. Parasti tie, kuri konflikta gadījumā klusē, paši ir auguši šādā vidē. Viņi atceras slikto pašsajūtu, kad māte vai tēvs sastrīdējušies un pēc tam nedēļām nav runājuši. Akūta konflikta brīdī viņus pārņem bezspēcība, jo māc neziņa, ko darīt, un šķiet, ka klusēšana ir vienīgais un labākais veids. Atmiņā ataust: arī mani vecāki problēmu risināja šādi – pagrieza muguru un pārstāja runāt. Iesaku atcerēties pašam sevi, cik nelāga bija sajūta bērnībā, kad vecāki strīdējās, dusmojās un klusēja. Tāpat jūtas arī jūsu mazulis. Padomājiet, vai nevarat atrast citu konflikta risināšanas veidu, jo cieš arī tas, kurš klusē, un pilnīgi nepamatoti tiek traumēts bērns.

Kā risināt konfliktu neatkarīgi no cēloņa?

Ja mēs protam risināt strīdu, turpmākā rīcība ir šāda. Viens ir dusmīgs vai aizkaitināts par kaut ko un klāsta savus argumentus, bet otrs, kuru tie skar vai sanikno, pauž savu nostāju, līdz rodas patiesība un tiek rasts kompromiss. Šķiet ļoti vienkārši, tikai jāatceras, ka vienam otrs jāuzklausa un nav neatrisināmu situāciju, kā arī absolūtas patiesības. Ja ķilda noris šādi, cilvēki izrunājas un viss ir kārtībā. Strīds var būt ļoti niecīgs, bet tas tomēr ir. Ja esam attiecībās brīvi, tad spējam paust savu neapmierinātību. Un, ja to spējam, varam arī sarunāt, kā rīkoties. Nav neatrisināmu gadījumu un absolūtas patiesības, tikai jāprot vienam otru uzklausīt!

Viena pagale nedeg, un gudrākais piekāpjas

Viena pagale nedeg, taču dzīvē tā notiek reti. Parasti konfliktu izraisa viens, bet otrs reaģē. Viens dusmojas, jo otrs tīšām vai netīšām ir kaut ko nodarījis. Piemēram, grūtniecei ļoti bieži fizioloģisku un hormonālu pārmaiņu dēļ var būt nestabils garastāvoklis. Viens ir sliktā emocionālā stāvoklī it kā bez redzama iemesla, bet otram jābūt pietiekami gudram, lai neturpinātu strīdu.

Vai strīds ietekmē nedzimušu bērnu?

Ja mēs strīdamies vai priecājamies, izdalās viens un tas pats hormons. Ļoti stipras emocijas neapšaubāmi izraisa hormonu izdalīšanos. Tas nozīmē, ka bērns piedalās mātes pārdzīvojumos un viņam nav izvēles. Tā jaunā dzīvība mācās reaģēt uz spēcīgu pārdzīvojumu. Ja emocijas sit augstu vilni un pēc tam krīt, iestājas normāls stāvoklis. Taču, ja vilnis tiek uzmests un tur arī paliek, rodas spriedze, slikts garastāvoklis u. tml. Neatrisināta konflikta gadījumā mazulis māmiņas vēderā jūtas slikti, tāpēc grūtniece ir saudzējama.

Lai gan šķiet, ka strīdēties ir ļoti vienkārši, no pieredzes zinām, ka tā nav. Lai bērns iemācītos atrisināt nesaskaņas, vecākiem jādomā un jārīkojas konstruktīvi.

Piemērs. Jūs esat kopā ar draudzenēm, kurām ir apmēram tāda paša vecuma mazuļi. Vienam iesāpas vēders, un viņš ieraudas. Pēc brīža aiz līdzjūtības raud arī pārējie, kuriem nekas nesāp. Rodas jautājums: kuram no viņiem kaut kas kaiš? Tas pierāda, ka bērni ir ļoti jūtīgi. Zīdaiņa vecāki droši vien ir piedzīvojuši šādu situāciju. Mazulis mierīgi spēlējas ar grabulīti, bet, tiklīdz vecāki ķildojas, viņš pārtrauc rotaļāties un sāk raudāt. Viņš raud aiz pārdzīvojuma un tādā veidā sauc pēc palīdzības. Dažreiz vecāki strīdu patiešām pārtrauc, jo saprot, ka saraudinājuši mazuli. Zīdainis neuztver konflikta jēgu, bet daudz labāk par pieaugušajiem jūt, ka starp viņiem ir “emocionāli traucējumi”. Pat ja bērns vēl ir pavisam mazs, jādomā, kā strīdēties. Ja divi pieaugušie nesaskaņas risina konstruktīvi, viņi rēķinās ne tikai ar bērnu, bet arī viens ar otru. Jo pieaugušāks cilvēks, jo ātrāk viņš saprot, ka gudrākais piekāpjas.

Materiāls publicēts sadarbībā ar veselības žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem Šūpulītis un Ģimenes centra poliklīniku:

http://www.mammamuntetiem.lv/articles/9227/vecaku-strids-berna-klatbutne/

2013. gada 21. novembrī esam piedzīvojuši traģiskāko nelaimi vairāku gadu desmitu laikā. Arī tad, ja tuvinieki, paziņas nav cietuši, mēs jūtam līdzi cietušajiem un daudzi no mums piedzīvo sēras, skumjas, dusmas, bezpalīdzības sajūtu, bailes… Arī bērni, kuru ģimenes personīgi nav skārusi traģēdija, dzīvo līdzi notikušajam, dzird par to no pieaugušajiem, medijiem. Informācija par traģiskiem notikumiem, kuros gājuši bojā cilvēki ir satraucoša ikvienam bērnam un bieži rada bailes par savu un savas ģimenes drošību. Jo lielāka neskaidrība par notikušo, jo vairāk vietas fantāzijām, kas var pat pārspēt reālos draudus. Tāpat kā pieaugušajiem arī bērniem var parādīties bailes no dažādām vietām, piemēram, veikaliem, telpām, slikti sapņi, nemiers vai nomāktība. Tā kā bērnu spējas tikt galā ar smagām jūtām un pieredzi vēl tikai attīstās, īpaši svarīgi, lai mēs, pieaugušie, esam kopā ar viņiem, pamanām un atbalstām. Pamaniet, kas notiek ar jūsu bērnu - ko viņš ir dzirdējis, ko viņš par to domā un kā jūtas.